Visi pagājušie vakari šķiet tik vienmuļi un nedaudz vientuļi. Tikai tagad saprotu kā ir ilgoties pēc kāda. Heh , kapēc es saprotu dažādas lietas tikai tad, kad ir jau nedaudz pa vēlu? Ta laikam manā dabā. Tik ļoti nepatīkami ir tas, ka es esmu te un mīļais cilvēks tālu prom. :( Grūti to paciest, ka nevaru jebkurā brīdī viņam pazvanīt vai satikt. Par laimi tas ir tikai uz neilgu laiku.
Skatos monitorā un ik pa laikam tikai atjaunoju draugiem.lv lapu, lai redzētu vai viņš nav ienācis, labi , ik pa laikam ir maigi teikts, es to daru gandrīz ik katru sekundi. Tā pat ar telefonu. Pati sev saku :''Neskaties tak ekrānā, nekādas ziņas vēl nebūs, nevar tak ziņas pienākt ik uz katru minūti!'' Tā nu es nolieku telefonu tādā tālākā nostūrī un izslēdzu skaņu, lai atgūtu mieru. Šķiet sēžu pusstundu, stundu, divas... nenoturos un traucos pie telefona, un tavu brīnumu , pagājušas tikai 15 minūtes un ziņas nav. Attlieku telefonu vietā un visu laiku nervozi un neuzticīgi to uzlūkoju. Nu lūk. Gribēju brīvību.. dabūju.. negribu vairāk brīvību. Zinu, zinu , esmu neizlēmīga būtne. Bet patisībā neviens jau īsti nezin ko grib :)