Tikai tagad es zinu.

Vienmēr esmu gaudusies : ''Man ir slikta dzīve, es nekad nekur nevaru aizbraukt, man ir neglīti mati, esmu pārāk resna, man nav gana laba istaba!'' Un tagad es atdotu visu, kas man pieder, lai tikai man mīļām cilvēkam būtu dots tas, par ko nekad neesmu aizdomājusies. Es atdotu visu, lai viņa no jauna varētu staigāt, runāt, domāt un kustēties. Es atdotu savu dzīvību, lai tikai viņa varētu būt vesela un laimīga. Tikai tagad es saprotu, ka nav nozīmes tādām lietām kā ceļojumi, nauda, izskats. Jo ja nav veselības, nav nekā. :(

Kā lai nostāv kājās, ja pieturēties nav kur?

Viena lieta ko es nesaprotu... Kapēc notiek tā. Meitene satiek puisi un viss ir tik lieliski. Tauriņi vēderā dejo, acīs deg laimes liesmas un katrs saktiens, pieskāriens un gāsts liek notrīsēt. Bet laikam ritot, tauriņi pazūd, un sirds vairs nesalecas no prieka redzot otra zvanu. Sirdī iestājas atsalums.

Viņi abi ir kopā.. abi runā un saka vārdus ''es tevi mīlu'' tikai vētrība tiem vārdiem nav. Jo nekas ko otrs dara vairs nešķiet īpašs. Kopā tur tikai agrāk pavadītais laiks, tikai atmiņas par kādreizējo vasaru, tikai sāpju asaras, kas spēcīgi dedzina katru reizi. Kapēc gan neatlaist to kā vairs īsti nav? Tikai doma, ka reiz nāksies atlaist liekas tik agoniski sāpīga, un tā vietā lai atlaistu, viņi saspiež tvērienu ciešāk. Tikai ar to nepietiek, nekas vairs nebūs tā kā bija, jo jūtas izdziest kā svecīte kura jau nodegusi tik tālu, ka liesmiņa apslāpst.

Mūžīgās mīlestības nav. Tā pastāv tikai pasakās un filmās. Ja mīlestība līdz beigām pastāvētu, vai būtu tik daudz dziesmu par nelaimīgu un sabrukušu mīlestību?

Visam labajam pienāk reiz gals, un neviens vārds neko nevar mainīt, un nevienas pūles nevar atgriezt to kas pazudis. Un tā nav neviena vaina, dzīvē vienkārši tā ir iekārtots.