Viņi abi ir kopā.. abi runā un saka vārdus ''es tevi mīlu'' tikai vētrība tiem vārdiem nav. Jo nekas ko otrs dara vairs nešķiet īpašs. Kopā tur tikai agrāk pavadītais laiks, tikai atmiņas par kādreizējo vasaru, tikai sāpju asaras, kas spēcīgi dedzina katru reizi. Kapēc gan neatlaist to kā vairs īsti nav? Tikai doma, ka reiz nāksies atlaist liekas tik agoniski sāpīga, un tā vietā lai atlaistu, viņi saspiež tvērienu ciešāk. Tikai ar to nepietiek, nekas vairs nebūs tā kā bija, jo jūtas izdziest kā svecīte kura jau nodegusi tik tālu, ka liesmiņa apslāpst.
Mūžīgās mīlestības nav. Tā pastāv tikai pasakās un filmās. Ja mīlestība līdz beigām pastāvētu, vai būtu tik daudz dziesmu par nelaimīgu un sabrukušu mīlestību?
Visam labajam pienāk reiz gals, un neviens vārds neko nevar mainīt, un nevienas pūles nevar atgriezt to kas pazudis. Un tā nav neviena vaina, dzīvē vienkārši tā ir iekārtots.