Ziniet, kas ir dīvaini? Dīvaini ir tas, ka visļaunākie cilvēki dzīvo vislabāk. Ne jau gluži materiālā ziņā, bet tieši morālajā. Nezinu kādēļ, bet, ja notiek kaut kas slikts, tad uz šiem cilvēkiem tas neattiecas ne mazākajā mērā. Pat ja nelaime notikusi pavisam tuvu, tas viņiem netraucē dzīvot un dzīvi neapgrūtina pat ne mazliet. Bet kāpēc, lai apgrūtinātu?? Vienmēr jau atrodas cilvēki, kā manā ģimenē, kas uzņemsies visu grūto darbu. Un tas iespaidos ne viena vien cilvēka dzīvi. Un ''zelta racēji'' tikai smīnēs un saldi berzēs rokas, iekārtosies ērtāk gultā un atpūtīsies no tā saucamā nekā.. Protams, paši jau viņi uzskata, ka viņu dzīve ir sūra un grūta. Kurš gan mūsdienās sevi žēlos, ja ne pats?? Kā es ienīstu šāda tipa cilvēkus. Un gaidu ar nepacietību, kad varēšu viņus izsvītrot no savas dzīves. Jā, tā pavisam vienkārši.. nav un viss.
Jā un visa rezultātā sabrūk ģimenes, sabrūk cilvēks un sabrūk dzīve. Vienā mirklī.. ātri.. tik ātri, ka nepaspēj attapties, kad tev vairs nav nekā. Un atlikumi no bijušās dzīves šķiet drīz pazudīs bezdibenī. Tu vari zaudēt visu vienā mirklī, bet atgūt to nespēsi tik ātri vai arī nespēsi atgūt nekad. Tas ir neprāts, kāpēc dzīve mēdz būt tik netaisna pret dažiem, un tik lieliska pret citiem.. tiem, kas barojas no citu nelaimes?
Gribās kliegt, gribās lamāties, gribās mukt prom cik ātri vien var.. tālu, tālu prom uz kādu daudz laimīgāku vietu. Tikai kliedzienus apklusina saprāts un kājām neļauj kustēties doma, ka esi vajadzīgs šeit.. kur nekā laba vairs nav palicis. Cik gan ilgi cilvēka dvēsele un ķermenis var izturēt mocības? Domāju, ka ne ilgi, galu galā mēs tāpat nokritīsim pie zemes .