Čāpojot uz pilsētas poliklīniku ne vienu vien reizi noskurinājos, kad aukstās un smalkās lietus lāses pieskārās manai sejai un kaklam. Arī dakterīts man paziņoja, ka es redzu pasauli daudz miglaināk kā lielākā daļa no jums, bet ko padarīt?
Lai kā tur arī nebūtu, viss ko es vēlos ir atgriezties tajās bezrūpīgajās dienās, kad nebija nekā daudz sarežģītāka, par nobrāztu celi vai skabargu pirkstā. Gan jau pēc gadiem, man manas tagadējās problēmas šķitīs mazas, nenozīmīgas un nebūtībā pagaisušas, bet pašlaik man atliek vien klietēt drūmās domas pie kādas labas filmas un tases karsta kakao (starpcitu pēc tā man būs jādodās uz veikalu).
Arī pašlaik domas auļo pa manām smadzenēm. Nespēju koncentrēties uz kaut ko vienu. Te domas aizklīst pie tā, kas darāms, te pie tā ko esmu vai neesmu pateikusi pareizi. Šķiet mani nomoka mana vainas apziņa, ka negribot esmu pateikusi to ko nevajag. Bet pateikts ir pateikts un vārdus atpakaļ vairs nepaņemsi. Tagad tie klīst kaut kur pa pasauli, un tos notvert nav iespējams.
-Tuk, tuk!
-Kas tur ir?
-Es!
-Kas tu esi?
-Sirdsapziņa. . .