Tieši tā man ir ar kādu cilvēku. Mēs strīdamies, mēs dusmojamies viens uz otru, bet nesakatoties uz to, vienmēr atgriežamies viens pie otra. Kāpēc?? Acīmredzami ir kāda saikne, kas netrūkst. Un saikne starp mums ir tik stipra, ka to, man šķiet, nespētu pārraut nekas. Es mīlu to sajūtu, kad viņš man ir blakus, es mīlu to sajūtu, ka es varu uz kādu paļauties un, ka mani mīlēs, lai kāda es nebūtu. Diemžēl ir brīži, kad es to nesaprotu un pasaku simtiem nekam nevajadzīgu vārdu un sāpinu mūs abus. Nē.. tā nevar, mums jārūpējas vienam par otru, jāmācās saudzēt otra jūtas un būt blakus, kad tas tik tiešām ir ļoti nepieciešams.
Bieži es slēpju savas jūtas un spēlēju teātri, ka man vienalga, bet man nav. Es zinu, ka justos ļoti slikti, ja Tu nebūtu man blakus. Es mīlu to cilvēku, kas ar mani kopā ir ik brīdi. :)