Tikai tagad es zinu.

Vienmēr esmu gaudusies : ''Man ir slikta dzīve, es nekad nekur nevaru aizbraukt, man ir neglīti mati, esmu pārāk resna, man nav gana laba istaba!'' Un tagad es atdotu visu, kas man pieder, lai tikai man mīļām cilvēkam būtu dots tas, par ko nekad neesmu aizdomājusies. Es atdotu visu, lai viņa no jauna varētu staigāt, runāt, domāt un kustēties. Es atdotu savu dzīvību, lai tikai viņa varētu būt vesela un laimīga. Tikai tagad es saprotu, ka nav nozīmes tādām lietām kā ceļojumi, nauda, izskats. Jo ja nav veselības, nav nekā. :(

Kā lai nostāv kājās, ja pieturēties nav kur?

Viena lieta ko es nesaprotu... Kapēc notiek tā. Meitene satiek puisi un viss ir tik lieliski. Tauriņi vēderā dejo, acīs deg laimes liesmas un katrs saktiens, pieskāriens un gāsts liek notrīsēt. Bet laikam ritot, tauriņi pazūd, un sirds vairs nesalecas no prieka redzot otra zvanu. Sirdī iestājas atsalums.

Viņi abi ir kopā.. abi runā un saka vārdus ''es tevi mīlu'' tikai vētrība tiem vārdiem nav. Jo nekas ko otrs dara vairs nešķiet īpašs. Kopā tur tikai agrāk pavadītais laiks, tikai atmiņas par kādreizējo vasaru, tikai sāpju asaras, kas spēcīgi dedzina katru reizi. Kapēc gan neatlaist to kā vairs īsti nav? Tikai doma, ka reiz nāksies atlaist liekas tik agoniski sāpīga, un tā vietā lai atlaistu, viņi saspiež tvērienu ciešāk. Tikai ar to nepietiek, nekas vairs nebūs tā kā bija, jo jūtas izdziest kā svecīte kura jau nodegusi tik tālu, ka liesmiņa apslāpst.

Mūžīgās mīlestības nav. Tā pastāv tikai pasakās un filmās. Ja mīlestība līdz beigām pastāvētu, vai būtu tik daudz dziesmu par nelaimīgu un sabrukušu mīlestību?

Visam labajam pienāk reiz gals, un neviens vārds neko nevar mainīt, un nevienas pūles nevar atgriezt to kas pazudis. Un tā nav neviena vaina, dzīvē vienkārši tā ir iekārtots.

Freedom feels like missing you!

Šodien Latvijas dzimšanas diena.. svētki... būtu jāsvin. Bet negribās. Nemaz nejūtos patriotiski noskaņota, ņemot vērā to kādā stāvoklī mūsu valsts atrodās. Ko tur svinēt?

Visi pagājušie vakari šķiet tik vienmuļi un nedaudz vientuļi. Tikai tagad saprotu kā ir ilgoties pēc kāda. Heh , kapēc es saprotu dažādas lietas tikai tad, kad ir jau nedaudz pa vēlu? Ta laikam manā dabā. Tik ļoti nepatīkami ir tas, ka es esmu te un mīļais cilvēks tālu prom. :( Grūti to paciest, ka nevaru jebkurā brīdī viņam pazvanīt vai satikt. Par laimi tas ir tikai uz neilgu laiku.

Skatos monitorā un ik pa laikam tikai atjaunoju draugiem.lv lapu, lai redzētu vai viņš nav ienācis, labi , ik pa laikam ir maigi teikts, es to daru gandrīz ik katru sekundi. Tā pat ar telefonu. Pati sev saku :''Neskaties tak ekrānā, nekādas ziņas vēl nebūs, nevar tak ziņas pienākt ik uz katru minūti!'' Tā nu es nolieku telefonu tādā tālākā nostūrī un izslēdzu skaņu, lai atgūtu mieru. Šķiet sēžu pusstundu, stundu, divas... nenoturos un traucos pie telefona, un tavu brīnumu , pagājušas tikai 15 minūtes un ziņas nav. Attlieku telefonu vietā un visu laiku nervozi un neuzticīgi to uzlūkoju. Nu lūk. Gribēju brīvību.. dabūju.. negribu vairāk brīvību. Zinu, zinu , esmu neizlēmīga būtne. Bet patisībā neviens jau īsti nezin ko grib :)

Ko darīt, ja nevar neko darīt????

Pasakiet.. ko cilvēki dara, ja nav nekādas izejas? Ko dara, ja ir ieticis pilnīgā strupceļā???
Man reizēm sāk šķist, ka dažiem cilvēkiem vienkārši nav lemts būt laimīgiem. Vienmēr, kad liekas, ka dzīve virzās uz labo pusi, tu atsities pret stiklu un nevari to nekādi pārsist, lai tiktu uz to pusi kura izskatās labāka.
Es apbrīnoju cilvēkus, kuri neskatoties uz dzīves netaisnībām ir laimīgi. Mūsu pasaulē ir cilvēki kuri ir vieni, nabadzīgi un ar citādām vainām, bet tomēr viņi spēj atrast prieku pat visnenozīmīgākajās lietās. Kapēc, mēs, parastie cilvēki to nevaram? Kāpēc man katras grūtības liekas tik ļoti nepanesamas, ka gandrīz vai negribās dzīvot, vai saskatīt jēgu kam tālākam?

Baltie klavieru taustiņi kļuvuši melni.

Ziniet, kas ir dīvaini? Dīvaini ir tas, ka visļaunākie cilvēki dzīvo vislabāk. Ne jau gluži materiālā ziņā, bet tieši morālajā. Nezinu kādēļ, bet, ja notiek kaut kas slikts, tad uz šiem cilvēkiem tas neattiecas ne mazākajā mērā. Pat ja nelaime notikusi pavisam tuvu, tas viņiem netraucē dzīvot un dzīvi neapgrūtina pat ne mazliet. Bet kāpēc, lai apgrūtinātu?? Vienmēr jau atrodas cilvēki, kā manā ģimenē, kas uzņemsies visu grūto darbu. Un tas iespaidos ne viena vien cilvēka dzīvi. Un ''zelta racēji'' tikai smīnēs un saldi berzēs rokas, iekārtosies ērtāk gultā un atpūtīsies no tā saucamā nekā.. Protams, paši jau viņi uzskata, ka viņu dzīve ir sūra un grūta. Kurš gan mūsdienās sevi žēlos, ja ne pats?? Kā es ienīstu šāda tipa cilvēkus. Un gaidu ar nepacietību, kad varēšu viņus izsvītrot no savas dzīves. Jā, tā pavisam vienkārši.. nav un viss.

Jā un visa rezultātā sabrūk ģimenes, sabrūk cilvēks un sabrūk dzīve. Vienā mirklī.. ātri.. tik ātri, ka nepaspēj attapties, kad tev vairs nav nekā. Un atlikumi no bijušās dzīves šķiet drīz pazudīs bezdibenī. Tu vari zaudēt visu vienā mirklī, bet atgūt to nespēsi tik ātri vai arī nespēsi atgūt nekad. Tas ir neprāts, kāpēc dzīve mēdz būt tik netaisna pret dažiem, un tik lieliska pret citiem.. tiem, kas barojas no citu nelaimes?

Gribās kliegt, gribās lamāties, gribās mukt prom cik ātri vien var.. tālu, tālu prom uz kādu daudz laimīgāku vietu. Tikai kliedzienus apklusina saprāts un kājām neļauj kustēties doma, ka esi vajadzīgs šeit.. kur nekā laba vairs nav palicis. Cik gan ilgi cilvēka dvēsele un ķermenis var izturēt mocības? Domāju, ka ne ilgi, galu galā mēs tāpat nokritīsim pie zemes .

Es ceru uz labāko.

Šodien nemitīgi alkstu pēc pārmaiņām. Gribu ko savādāku, kaut savam priekam. Šodien izlēmu darīt ko pavisam savādu un neierastu , vismaz man. Tas ir henna :D:D

Rokas rtīc un dreb, bet nu nevar būt nekas TIK traks... es ceru. :)

Turiet īkšķus par mani , lai rīt neizskatos pēc ugunīgas lapsas, vai sūnu pavēlnieces :)

Un mūsu asaras saplūst.

Ir cilvēki ar kuriem esi piedzīvojis tik daudz - prieku, bēdas, sāpes un neaprakstāmus laimes brīžus. Ir cilvēki ar kuriem tu strīdies teju par katru vārdu, bet apzinies, ka ļoti viņus mīli.

Tieši tā man ir ar kādu cilvēku. Mēs strīdamies, mēs dusmojamies viens uz otru, bet nesakatoties uz to, vienmēr atgriežamies viens pie otra. Kāpēc?? Acīmredzami ir kāda saikne, kas netrūkst. Un saikne starp mums ir tik stipra, ka to, man šķiet, nespētu pārraut nekas. Es mīlu to sajūtu, kad viņš man ir blakus, es mīlu to sajūtu, ka es varu uz kādu paļauties un, ka mani mīlēs, lai kāda es nebūtu. Diemžēl ir brīži, kad es to nesaprotu un pasaku simtiem nekam nevajadzīgu vārdu un sāpinu mūs abus. Nē.. tā nevar, mums jārūpējas vienam par otru, jāmācās saudzēt otra jūtas un būt blakus, kad tas tik tiešām ir ļoti nepieciešams.

Bieži es slēpju savas jūtas un spēlēju teātri, ka man vienalga, bet man nav. Es zinu, ka justos ļoti slikti, ja Tu nebūtu man blakus. Es mīlu to cilvēku, kas ar mani kopā ir ik brīdi. :)

Sapņu skūpstīta.

Aiz loga jau tumsa, ārā nav dzirdama neviena skaņa. Dzirdu tikai nomierinošo pulksteņa tikšķēšanu, un kluso datora dūkoņu. Lai cik neticami nešķistu, smagā pirmdienas diena man paskrējusi garām vēja spārniem. Būtībā es nemaz nemanīju, kur ir palikusi mana diena. Jā, darbdienās ir tikai mājas->skola->mājas. Varbūt pa vidu vēl neliela pastaiga, vai neliels ceļojums sapņu pasaulē. Ceļoties katru rītu tik agri, vienkārši nespēju atteikties no kārdinājuma ielīst siltā gultiņā. Hmm... nezinu kādēļ, bet gulta visērtākā šķiet pusdienlaikā un tieši 10 minūtes pirms modinātāja noskanēšanas no rīta.

Esmu pārsteigta, ka šodien esmu tikusi ar visu vajadzīgo galā. Starpcitu, ekonomikas ieskaiti, kurai gatavojos vakar, šķiet esmu nokārtojusi labi, lai gan rezultāti vēl rādīs. Atklājās, ja esi atvērusi grāmatu pirms ieskaites vaļā kaut uz pusstundu, tad var uzrakstīt pat visai labi.

Kaut arī šīs dienas šķiet daudz maz veiksmīgas, mana dzīve ar katru dienu nedaudz sasķiebjas te uz labo, te kreiso pusi. Ar katru dienu atklāju cilvēku patiesās sejas... masakas nokrīt... un skats aiz tām nav visai labs. Skaista maska pieslēpj tikai uz laiku , pēctam mēs jau redzam patieso seju .

Šķiet tagad došos savā sapņu pasaulē, jo aizmigt man tagad liekas labākais risinājums visam. :)

Labās domās ir spēks.

Pavisam nesen ierados mājās. Nogurums .... Tikai un vienīgi nogurums. Tomēr šodien, plānoto asaru vietā guvu nedaudz prieka un smaida. Tagad sāk rasties ticība, ka pozitīva enerģija tiešām spēj iespaidot pat šķietami visgrūtākās un sarežģītākās lietas. Un ziniet ko mani mīļie? No šīs dienas centīšos domāt tikai par to labāko.

Pabraukājot dienu ar sabiedrisko transportu, arī nākas redzēt ne vienu brīnumu vien. :) Cilvēki mēdz būt jocīgi. Dēļ sēžamvietas pie loga cilvēki gatavi kaut sēsties viens otram klēpī. Heh.. neliela smieklu deva un pozitīvisma lādiņš nākošajai smagajai nedēļai. Tomēr drīz brīvlaiks un tas priecē. Varēs atvilkt elpu un beidzot atrast laiku saviem mīļajiem.

Arī tagad man tākā vajadzētu nodarboties ar citām lietām,piemēram, ar ētikas mājasdarbu un ekonomikas ieskaiti. Bet vienmēr atrodas, kas nedaudz interesantāks par to. Lai gan, pašlaik esmu gatava kaut strādāt dārzā, lai tik nebūtu jāķeras klāt mājasdarbiem. :D
Nē, tā nu gluži nevar... Ja neko nedarīšu tagad , tad rīt vien atliks kost pirkstos, un neko neuzrakstīt ieskaitē , no kuras kā jau tagad nojaušu, neko nesapratīšu. :)

Un lietus lāses atsitās pret manu logu.

Jau no paša rīta es pamodos ar domu - atkal līst. Paskatoties vien pa logu, ķermeni pārņēma drēgnuma tirpas, un, man pavisam negribējās rausties ārā no siltās gultas. Tomēr ir lietas, kas gribot negribot jādara.

Čāpojot uz pilsētas poliklīniku ne vienu vien reizi noskurinājos, kad aukstās un smalkās lietus lāses pieskārās manai sejai un kaklam. Arī dakterīts man paziņoja, ka es redzu pasauli daudz miglaināk kā lielākā daļa no jums, bet ko padarīt?

Lai kā tur arī nebūtu, viss ko es vēlos ir atgriezties tajās bezrūpīgajās dienās, kad nebija nekā daudz sarežģītāka, par nobrāztu celi vai skabargu pirkstā. Gan jau pēc gadiem, man manas tagadējās problēmas šķitīs mazas, nenozīmīgas un nebūtībā pagaisušas, bet pašlaik man atliek vien klietēt drūmās domas pie kādas labas filmas un tases karsta kakao (starpcitu pēc tā man būs jādodās uz veikalu).

Arī pašlaik domas auļo pa manām smadzenēm. Nespēju koncentrēties uz kaut ko vienu. Te domas aizklīst pie tā, kas darāms, te pie tā ko esmu vai neesmu pateikusi pareizi. Šķiet mani nomoka mana vainas apziņa, ka negribot esmu pateikusi to ko nevajag. Bet pateikts ir pateikts un vārdus atpakaļ vairs nepaņemsi. Tagad tie klīst kaut kur pa pasauli, un tos notvert nav iespējams.

-Tuk, tuk!

-Kas tur ir?

-Es!

-Kas tu esi?

-Sirdsapziņa. . .

Meitēn, ko tu šeit dari?

Sveicināti mīļie!!!

Te nu es esmu, izveidojusi savu blogu. Jūs jautāsiet kāpēc es to izveidoju? Pavisam vienkārši! Reizēm mani pārņem tādas domas, ar kurām es vēlos dalīties, un pastāstīt pasaulei. Reizēm ir lietas, par ko es stundām ilgi prātoju. Ir lietas, kuru dēļ nespēju gulēt. Lai cik smieklīgi tas nešķistu, ir brīži, kad es vienkārši baidos pateikt skaļi to ko domāju. Baidos nejau tapēc, ka negribu,lai kāds par mani domātu ko sliktu, vai tapēc, ka es bīstos no kritikas. Nebūt nē! Patiesībā, reizēm vienkārši es zinu atbildi uz savu jautājumu, bet man bail ka kāds to varētu pateikt skaļi.

Tomēr, manu prātu nenomāc tikai drūmas un tumšas domas. Reizēm es gribu dalīties savos priekšstatos, iespaidos un domās.

Lai kā arī tur nebūtu, es domāju, ka šī ir lieliska iespēja atrast savus dombiedrus, un varbūt nedaudz izprast sevi !